Sniega zosis

Nu jau pagājušas 22 dienas, kopš atrodos kaut kur ziemeļblāzmu kosmosā(Oulu). Kas nozīmē, ka šeit esmu jau 1/365 savas dzīves. Tas, protams, nav daudz, bet pietiekami, lai mazliet vairāk sadraudzētos ar šo auksto valsti un ne-tik-ļoti-aukstajiem-cilvēkiem.

Nu tad stāsti – kā tev iet? Noprotu, ka ar atbildi „Labi!” cauri netikšu, savukārt sīki un smalki aprakstīt savas ikdienas gaitas nevēlos (tieši tāpat kā Tu nevēlies to lasīt)... Bet vēlos dalīties ar pāris „īsiem stāstiem” no manām ikdienas gaitām.

Pirmais stāsts – NHL treniņnometne. 

Stāsts sākās kādā nomaļā „second hand”(lasīt - humpalu) veikalā, kad es, ievērodams labākās ERASMUS studentu tradīcijas Somijā, devos ekspedīcijā uz pilsētas centru, lai savā īpašumā iegūtu lietotas slidas. Jāpiebilst, ka nekad mūžā tā īsti slidojis uz ledus neesmu (LIDO slidotava neskaitās) tomēr, dzirdot, ka šeit tā ir ļoti populāra rekreatīva izklaide, nolēmu – „Kādēļ gan nē?”.

Nepagāja ne trīs stundas, kad beidzot nonācu iepriekšminētajā veikalā un ar spīdošām acīm ieraudzīju mazlietotas hokeja slidas par ļoti apmierinošu cenu - 12 Eur, kas studentu slengā tiek pielīdzināts diviem aliņiem bārā(jā, alkohols te ir dārgs). Zinot, ka ilgstoša iepirkšanās nav mana stiprā puse, nolēmu, ka šīs būs tās slidas, ar kurām pavadīšu turpmākos mēnešus!

Tā nu kārtīgi savīstījies devos uz vietējo slidotavu, kuru, starp citu, šeit ir bagātīgi daudz, jo visi stadioni ziemas laikā tiek pārvērsti publiskās slidotavās. Nonākot galamērķī mani pārņēma neliels šoks, jo, ja Latvijā lielākā daļa publisko slidotavu ir piesātinātas ar romantiskiem pārīšiem un ģimenēm, kas laiski slidinās uz apli, tad šeit ikkatram rokās ir nūja un pat 5 gadīgas meitenes nobruņojušās līdz zobiem aktīvi iesaistās hokejā. Es, protams, ar šo sporta veidu esmu „uz jūs” un atradis kādu klusāku stūrīti spēru savus pirmos soļus uz Somijas ledus. Līdz pat tam brīdim manī mājoja naiva cerība, ka spēja relatīvi labi noturēties uz skrituļslidām, man palīdzēs noturēties uz ledus... (oh, silly me...) Jau pēc pirmajām piecām „slidošanas” minūtēm vairāki ziņkārīgie neviļus noslidoja gar mani, lai pārliecinātos vai man gadījumā nav sākusies kāda krampju lēkme(jā, es patiešām slidoju TIK komiski) un apjautātos vai patiešām ar mani viss kārtībā, jo ne katru dienu gadoties ieraudzīt 22 gadīgu čali, kas neprot noturēties uz ledus. Par laimi, pēc nepilnas stundas mana situācija vairs nebija tik traka un muļķīgus jautājumus nomainīja pozitīvi uzsaucieni, kas liecināja par manāmiem uzlabojumiem manā slidot prasmē, tiesa gan - manus zilumus uz pēcpuses tas nemazināja... (Oh, well) Uz šī iepriecinošā viļņa devos atpakaļ uz dzīvokli un jau pēc pāris dienām saņēmu savu pirmo hokeja nūju un esmu apņēmības pilns tuvāko mēnešu laikā apgūt šī aizraujošā sporta veida pamatus. (cik iedvesmojoši...) Pēcpuse gan vēl joprojām iesaka izvēlēties kādu mazāk traumatisku laika pavadīšanas veidu...

Otrais stāsts – Pelde

Starp apmaiņas studentiem jau divas nedēļas klīda baumas par kādu noslēpumainu procesiju, kuras laikā it kā esot jāizbauda pelde upē. Protams, pirmā atbilde uz jautājumu – „Hey, Ingus, you coming to this „Ice swimming” thing?” bija „No, thanks, it’s too freakin’ cold!” (lol nau vērc). Bet, kā jau tas mēdz gadīties, kādā sestdienas vakarā pie alus kausa savas domas mainīju. Kā izrādās, noslēpumainais pasākums norisinājās jau nākamajā rītā. Veiksmīgi piecēlies, ar pacilātu sajūtu piesteidzos pie loga, lai pārbaudītu termometra rādījumus – šajā brīdī manu prieka pilno sejas izteiksmi nomainīja nepatīkams izbrīns (iedomājies- tu klausies savu mīļāko dziesmu un pēkšņi MP3 atskaņotājam beidzas baterija), jo termometra stabiņš bija apstājies pie -25 grādu atzīmes. Mani, protams, pārņēma šaubas, bet atceroties spārnoto mūsdienu dzejnieka Drake teicienu YOLO(You Only Live Once), centos sevi iedrošināt un, silti saģērbies(kā sīpols), sēdos uz divriteņa un apņēmības pilns devos uz upi...

Skats, kas pavērās nonākot tur, nebija pats iepriecinošākais – maza kabīne, kur pārģērbties un laipa, kuras galā ir izcirsts liels āliņģis, kas stiepjas līdz pat krastam. Lieki piebilst, ka šo idillisko ainu vēl komiskāku padarīja kādi 20 pārsaluši un nosarmojuši apmaiņas studenti, kas ar manāmu skepsi noskatījās uz kādu somu izcelsmes dāmu ap gadiem 50, kura pilnīgi netraucēti plunčājās „siltajā” upes ūdenī.(YOLO) Tā nu mums nekas cits neatlika, kā vien ar skābiem ģīmjiem doties uz kabīni, lai atstātu sev virsū cepuri, zeķes un peldšortus. Visu šo pārģērbšanās procesiju pavadīja motivējoši uzsaucieni viens otram un jau pēc desmit mokpilnām minūtēm attapāmies laipas galā, gatavi mesties upes stindzinošajos nagos. Viens mirklis un mērenu diskomforta sajūtu no atrašanās peldšortos -25 grādos nomainīja absolūts aukstums un vārda „Fuck!” sinonīmi visās peldētāju valodās. Sajūta neaprakstāma. Ja pirms tam biju nedaudz satraucies par to, ka peldes laikā apsaldēšu „riekstus”, tad pēc tam sapratu, ka tā ir mazākā problēma, jo pēdas... tādu sajūtu savā staigāšanas perifērijā vēl nebiju sajutis. Jau mazliet apsildījušies kabīnē nolēmām doties vēlreiz, jo loģiski domājot – trakāk jau nebūs... Mēs kļūdījāmies. Lai vizuāli saprastu par ko es runāju piedāvāju šos divus attēlus, no kuriem tikai viens raksturo patiesās izjūtas „ice swimming” laikā.

 

Pēc lasītā tev droši vien rodas jautājums – Nu, kādēļ cilvēki ko tādu dara? Arī man nav atbildes uz šo jautājumu, bet varu teikt, ka pēc visām ziemas izklaidēm – slēpošanas, slidošanas, riteņbraukšanas, peldēm – atrašanās aukstumā vairs nerada īpašu diskomfortu (vismaz man) un organisms to pieņem kā pašsaprotamu parādību.

Šodienas plānā bija uzrakstīt vēl kādu stāstu par somiem, ziemeļblāzmām, studijām, ārzemnieku kultūršoku un citām ERASMUS ikdienas sastāvdaļām, bet, redzot, ka šie divi stāsti ir izplūduši ļoti gari, esmu nolēmis, ka pietiek. Līdz citai reizei! Kippis!