Lapzeme

Ir pienācis laiks kārtējam īsajam stāstam par dzīvi Somijā. (Publika nepacietībā lauž krēslus...) Pēdējo divu mēnešu laikā esmu saņēmis pārmetumus, par pārāk mazu aktivitāti attēlojot savus iespaidus ziemeļos. (Bildes! Kur bildes? Huļi nav bildes?!) Ilgi domāju par šo tēmu un nonācu pie slēdziena(aizbildinājuma) - esmu pavisam veiksmīgi izticis bez sociālo tīklu piesārņošanas ar tipiskajiem ERASMUS foto, jo.... *pauze* ... būsim reāli – ja kāds dodas apmaiņas studijās, tad 91% no viņu facebook feed’a sastāda fotogrāfijas ar smaidīgiem (lasīt iereibušiem) ārzemju studentiem kas draudzīgā bariņā apķērušies, reprezentē to, cik viss ir saulaini un skaisti! Nevaru noliegt – diezgan jau patiesi. (Lai pārliecinātos par šo faktu, atliek vien iegūglēt frāzi „erasmus party” – http://tinyurl.com/oyxzya6 - un „Hei!”, tur jau viņi ir – priekpilni, bet ar nelielu skumju dzirksti acīs, kas ilgojas ieraudzīt savas mājas) Tādēļ glābju jūs no ERASMUS sērgas un apsolu izveidot kādu tīkamu foto albumu vasarā par šo mistisko un auksto zemi – Somiju. (Varbūt...)

Bet ne jau, lai lasītu manus aizbildināmus Tu atrodies šeit, tādēļ kā latvieši saka – ķeršos vērsim pie ragiem! (Nekad gan īsti neesmu izpratis, kādēļ šim dzīvniekam jāķeras pie ragiem, bet lai nu tā būtu...)

Somijas paradīze - Lapzeme

Janvārī, Somijas izzināšanas instinktu vadīts, nolēmu, ka februāra beigās došos vienu nedēļu uz Lapzemi nosalt atpūsties, bet kad beidzot pienāca februāris, kas nejauši paķēra līdzi kaudzi ar studiju darbiem un piedāvājumu doties analogā ceļojumā tikai nedaudz izdevīgākos laikos, savas domas jau biju mainījis. Es, protams, būdams gudrs džeks, neiedomājos laicīgi atteikties no ceļojuma un tajā brīdī jau bija par vēlu. (oh, well...) Ko darīt? Pāris dienas pirms izbraukšanas biju jau iekāpis palielā depresijā, jo patiesību sakot paredzētais ceļojuma laiks mani neiepriecināja un uz tūroperātoru organizētiem pasākumiem jau sen skatos ar nelielām bažām. (Vienīgais saules stars šajā eposā bija fakts, ka iepriekš dzirdēju daudz pozitīvas atsauksmes par pagājušo gadu piedzīvojumiem Lapzemē) Šeit gan nebeidzas mans bēdu stāsts – lai situāciju padarītu vēl dramatiskāku 2 dienas pirms Lapzemes mani sagūstīja 38 grādu temperatūra un (wait for it...), pats labākais, ceturtdienas naktī pienāca ziņa – „Hey, Ingus, are you ready? The departure is after four hours!” un kuru mana atbilde bija „What?????”. (Izrādās, ka esmu bijis tik ļoti „gudrs džeks”, ka sajaucu datumus) Tā nu pilnībā nomocīts un garīgi sagrauts stūrēju iekšā nezināmajā, jo biju sev apsolījis pilnībā iepazīties ar piedāvāto programmu vien dienu pirms ceļojuma – kas, kā izrādījās, bija pirmā piedzīvojumu diena – līdz ar to man nebija ne mazākās nojausmas, kas mani sagaida... (oh, well...)

Piektdienas pirmā pietura bija maģiskā Ziemassvētku vecīša hometown Rovaniemi. (Welcome to my crib!) Savā iztēlē to biju iedomājies kā fantastisku un sniegotu dabas parku ar lērumu rūķu mājām, specifiskiem muzejiem, ziemeļbriežiem, krāsainām gaismām un tā tālāk. Par nelaimi, realitātē tas viss izrādījās pavisam savādāk (vai arī „citādāk”, vienmēr jaucu šos abus vārdus) – apledojušas taciņas, veikals pie veikala, kuros ar spīdošām acīm tev cenšas pārdot pēc iespējas vairāk Āzijā ražotu mēslu suvenīru, pāris noskumuši ziemeļbrieži un viens runīgs „Ziemassvētku vecītis”, kurš kā kārtīgs mūsdienu biznesmenis, piedāvāja ar sevi nofotografēties un parunāties par 25Eur. (Te tev nu bija – Christmas spirit) Nu labi, varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet katrā ziņā sajutu pamatīgu vilšanās garšu.

Pēc šī sāpīgā realitātes pieskāriena, kas kā duncis uzšķērda manus bērnības sapņus par šo vietu, nekas cits neatlika kā vien gaidīt vakaru, kad nonāksim beidzot pašos Somijas ziemeļos, Vasatokkā. Un šeit beidzas visas skumjas un sākas viens fantastisks ceļojums aukstumā. (so far...) Kādēļ?

Vasatokka – neliela oāze nekurienes vidū pie ezera, kas paredzēta, lai vasaras laikā izmitinātu jauniešu ballītes nometnes, bet ziemā uzņemtu studentu grupas, kā mūs. Jāpiebilst, ka vieta tik tiešām nomaļa un klusa, jo apkalpojošais personāls ziemas laikā ir tikai viens spāņu brīvprātīgais. (Kad viņam neizpratnē jautāju, kādēļ viņš Spāniju(!) apmainījis pret sniegoto un sasodīti auksto Lapzemi, atbilde bija pavisam vienkārša – daba un klusums...) Un lai gan šī vieta nebija piecu zvaigžņu SPA viesnīca, tomēr tā spēja piedāvāt visas nepieciešamās vēlmes, lai šīs sešas dienas nebūtu jāraizējas par garlaicību. (O, jā...)

 

Vasatokka

Tālākajās dienās izdevās doties pārgājienos, atpūsties, peldēties, slēpot, ieraudzīt fjordus, apmeklēt muzejus, piedzīvot haskijus, vērot ziemeļblāzmas, sajust aukstumu, pārdozēt saunu, izveseļoties un paveikt daudz ko citu, bet vēlos dalīties ar divām spilgtākajām atmiņām, kas manī (cerams) paliks vēl ilgu laiku.

Bugøynes – neliels ciems Norvēģijā, kas var lepoties ar 230 iedzīvotājiem (no kuriem gandrīz visi ir zvejnieki), maģiskiem fjordiem un dzidra okeāna klātbūtni. Man bija tā lieliskā iespēja tur paviesoties vienu dienu un izbaudīt absolūti citu pasauli. Tas ir pārsteidzoši, cik salīdzinoši neskarta ir šī vieta, neskatoties uz to, ka atrodas vienā no attīstītākajām valstīm pasaulē (varbūt tieši tādēļ...). Pašā ciemā radās sajūta, ka haskiji un ziemeļbrieži te ir vairāk kā cilvēki, jo, lai kur arī vērstu savu skatu, gandrīz vienmēr varēja ieraudzīt pa kādam kustonim ar vai bez ragiem. Atrodoties tur, nevarēju pretoties kārdinājumam nopeldēties okeānā un, jums, protams, liksies, ka esmu sajucis prātā, bet tā nav - jo pateicoties Golfa straumei (kuru pēc globālās sasilšanas drīz sāks saukt par „Opeļa” straumi*) klimats šajā reģionā ir samērā silts (salīdzinoši ar Somijas ziemeļiem) un ūdens temperatūra ir veseli četri grādi, kas peldi (it īpaši pēc saunas) vairs nepadara par mazohisma izpausmi. Situāciju pēc peldes vēl vairāk uzlaboja karsta laša gaļas zupa ar Norvēģijas brūno sieru saldajā un vēlāk - relaksācija vērojot dabas un cilvēka simbiozes rezultātu šajā brīnišķīgajā vietā, kuru sauc par Bugøynes. Pēc šādas dienas tevi caurstrāvo absolūts miers un ikdienas rūpes, šķiet, pagaist kaut kur tālē. Varbūt mans viedoklis nav īpaši populārs, bet, manuprāt, šī ir viena no tām sajūtām kādēļ cilvēki tiecas ceļot, piedzīvot un būt pie dabas. Rast mieru no burzmas un popkultūras (...)

*Atvainojos par specifisko „Opel” joku, bet kaut kādā brīdi (vienu nanosekundi) man tas patiešām likās smieklīgi. Bet jūs jau zināt kādas man ir attiecības ar Opeļiem, tā kā – don't hate me.

Bugøynes

Un tagad pavisam īsi par tām gaismiņām debesīs..

     Ziemeļblāzmas. Pirmās trīs dienas laika apstākļi bija nelabvēlīgi ziemeļblāzmu vērošanai, un ar katru vakaru, kad nebija saskatāma zvaigžņotā debess, mana cerība atkal ieraudzīt šo noslēpumaino dabas parādību sāka apdzist. Bet svētdienas rīts nāca ar patīkamu vēsti, jo, lai gan saules stari intensīvi kausēja ziemas varoņdarbus, tas tomēr nozīmēja, ka šovakar beidzot BŪS! (slapjas kājas) Diena pagāja un pulkstenis rādija 20:07, kad izlēmu doties uz ezera malu, lai nomedītu kādu no šīm gaismām, un pēc pāris minūšu gaidīšanas kā no nekurienes debesīs izpeldēja viegli zaļgans zvērs, kas locījās un spārdījās, līdz beidzot pilnā augumā nostājās pašā debesu vidū un pēc paris minūtēm atkal apdzisa aizmūkot uz kādu citu pasauli. (Such poet...) Jau vēlākā vakarā pēc karstas Somu pirts un peldes āliņģī alku atkal ieraudzīt šo zvēru, tādēļ, cītīgi savīstījies (kā sīpols), izveidoju improvizētu gultu no plastmasas ragavām un pāris segām, lai pavadītu divas stundas uz ezera, meklējot to. Varbūt bērnībā pārdozēju Harija Potera grāmatas un filmas, bet ziemeļblāzmu parādīšanās man patiesi atgādina neizskaidrojamu burvestību aiz kuras slēpjas kāds liels, noslēpumains spēks. Ja man jautātu, kādēļ tieši šis brīdis man ir palicis atmiņā, atzīšos – pārējās dienas tā dzēru, ka neko īpaši citu neatceros (just kidding). Bet ja nopietni... Tā ir brīnišķīga sajūta – raudzīties debesīs un atdoties zvaigznēm. Pašas zvaigznes Lapzemē jau ir vājprātā skaistas (nav gaismas piesārņojums no pilsētām) un ja tam visam pievieno ziemeļblāzmu garšvielu – FANTASĶIKA! Viens no tiem brīžiem, kad viss pārējais izgaist un pasaule liekas bezgalīga.  

Vismaz kādam līdzi bija foto aparatūra lai tvertu mirkli. Autors - Máté.