Sniega zosis

Nu jau pagājušas 22 dienas, kopš atrodos kaut kur ziemeļblāzmu kosmosā(Oulu). Kas nozīmē, ka šeit esmu jau 1/365 savas dzīves. Tas, protams, nav daudz, bet pietiekami, lai mazliet vairāk sadraudzētos ar šo auksto valsti un ne-tik-ļoti-aukstajiem-cilvēkiem.

Nu tad stāsti – kā tev iet? Noprotu, ka ar atbildi „Labi!” cauri netikšu, savukārt sīki un smalki aprakstīt savas ikdienas gaitas nevēlos (tieši tāpat kā Tu nevēlies to lasīt)... Bet vēlos dalīties ar pāris „īsiem stāstiem” no manām ikdienas gaitām.

Pirmais stāsts – NHL treniņnometne. 

Stāsts sākās kādā nomaļā „second hand”(lasīt - humpalu) veikalā, kad es, ievērodams labākās ERASMUS studentu tradīcijas Somijā, devos ekspedīcijā uz pilsētas centru, lai savā īpašumā iegūtu lietotas slidas. Jāpiebilst, ka nekad mūžā tā īsti slidojis uz ledus neesmu (LIDO slidotava neskaitās) tomēr, dzirdot, ka šeit tā ir ļoti populāra rekreatīva izklaide, nolēmu – „Kādēļ gan nē?”.

Nepagāja ne trīs stundas, kad beidzot nonācu iepriekšminētajā veikalā un ar spīdošām acīm ieraudzīju mazlietotas hokeja slidas par ļoti apmierinošu cenu - 12 Eur, kas studentu slengā tiek pielīdzināts diviem aliņiem bārā(jā, alkohols te ir dārgs). Zinot, ka ilgstoša iepirkšanās nav mana stiprā puse, nolēmu, ka šīs būs tās slidas, ar kurām pavadīšu turpmākos mēnešus!

Tā nu kārtīgi savīstījies devos uz vietējo slidotavu, kuru, starp citu, šeit ir bagātīgi daudz, jo visi stadioni ziemas laikā tiek pārvērsti publiskās slidotavās. Nonākot galamērķī mani pārņēma neliels šoks, jo, ja Latvijā lielākā daļa publisko slidotavu ir piesātinātas ar romantiskiem pārīšiem un ģimenēm, kas laiski slidinās uz apli, tad šeit ikkatram rokās ir nūja un pat 5 gadīgas meitenes nobruņojušās līdz zobiem aktīvi iesaistās hokejā. Es, protams, ar šo sporta veidu esmu „uz jūs” un atradis kādu klusāku stūrīti spēru savus pirmos soļus uz Somijas ledus. Līdz pat tam brīdim manī mājoja naiva cerība, ka spēja relatīvi labi noturēties uz skrituļslidām, man palīdzēs noturēties uz ledus... (oh, silly me...) Jau pēc pirmajām piecām „slidošanas” minūtēm vairāki ziņkārīgie neviļus noslidoja gar mani, lai pārliecinātos vai man gadījumā nav sākusies kāda krampju lēkme(jā, es patiešām slidoju TIK komiski) un apjautātos vai patiešām ar mani viss kārtībā, jo ne katru dienu gadoties ieraudzīt 22 gadīgu čali, kas neprot noturēties uz ledus. Par laimi, pēc nepilnas stundas mana situācija vairs nebija tik traka un muļķīgus jautājumus nomainīja pozitīvi uzsaucieni, kas liecināja par manāmiem uzlabojumiem manā slidot prasmē, tiesa gan - manus zilumus uz pēcpuses tas nemazināja... (Oh, well) Uz šī iepriecinošā viļņa devos atpakaļ uz dzīvokli un jau pēc pāris dienām saņēmu savu pirmo hokeja nūju un esmu apņēmības pilns tuvāko mēnešu laikā apgūt šī aizraujošā sporta veida pamatus. (cik iedvesmojoši...) Pēcpuse gan vēl joprojām iesaka izvēlēties kādu mazāk traumatisku laika pavadīšanas veidu...

Otrais stāsts – Pelde

Starp apmaiņas studentiem jau divas nedēļas klīda baumas par kādu noslēpumainu procesiju, kuras laikā it kā esot jāizbauda pelde upē. Protams, pirmā atbilde uz jautājumu – „Hey, Ingus, you coming to this „Ice swimming” thing?” bija „No, thanks, it’s too freakin’ cold!” (lol nau vērc). Bet, kā jau tas mēdz gadīties, kādā sestdienas vakarā pie alus kausa savas domas mainīju. Kā izrādās, noslēpumainais pasākums norisinājās jau nākamajā rītā. Veiksmīgi piecēlies, ar pacilātu sajūtu piesteidzos pie loga, lai pārbaudītu termometra rādījumus – šajā brīdī manu prieka pilno sejas izteiksmi nomainīja nepatīkams izbrīns (iedomājies- tu klausies savu mīļāko dziesmu un pēkšņi MP3 atskaņotājam beidzas baterija), jo termometra stabiņš bija apstājies pie -25 grādu atzīmes. Mani, protams, pārņēma šaubas, bet atceroties spārnoto mūsdienu dzejnieka Drake teicienu YOLO(You Only Live Once), centos sevi iedrošināt un, silti saģērbies(kā sīpols), sēdos uz divriteņa un apņēmības pilns devos uz upi...

Skats, kas pavērās nonākot tur, nebija pats iepriecinošākais – maza kabīne, kur pārģērbties un laipa, kuras galā ir izcirsts liels āliņģis, kas stiepjas līdz pat krastam. Lieki piebilst, ka šo idillisko ainu vēl komiskāku padarīja kādi 20 pārsaluši un nosarmojuši apmaiņas studenti, kas ar manāmu skepsi noskatījās uz kādu somu izcelsmes dāmu ap gadiem 50, kura pilnīgi netraucēti plunčājās „siltajā” upes ūdenī.(YOLO) Tā nu mums nekas cits neatlika, kā vien ar skābiem ģīmjiem doties uz kabīni, lai atstātu sev virsū cepuri, zeķes un peldšortus. Visu šo pārģērbšanās procesiju pavadīja motivējoši uzsaucieni viens otram un jau pēc desmit mokpilnām minūtēm attapāmies laipas galā, gatavi mesties upes stindzinošajos nagos. Viens mirklis un mērenu diskomforta sajūtu no atrašanās peldšortos -25 grādos nomainīja absolūts aukstums un vārda „Fuck!” sinonīmi visās peldētāju valodās. Sajūta neaprakstāma. Ja pirms tam biju nedaudz satraucies par to, ka peldes laikā apsaldēšu „riekstus”, tad pēc tam sapratu, ka tā ir mazākā problēma, jo pēdas... tādu sajūtu savā staigāšanas perifērijā vēl nebiju sajutis. Jau mazliet apsildījušies kabīnē nolēmām doties vēlreiz, jo loģiski domājot – trakāk jau nebūs... Mēs kļūdījāmies. Lai vizuāli saprastu par ko es runāju piedāvāju šos divus attēlus, no kuriem tikai viens raksturo patiesās izjūtas „ice swimming” laikā.

 

Pēc lasītā tev droši vien rodas jautājums – Nu, kādēļ cilvēki ko tādu dara? Arī man nav atbildes uz šo jautājumu, bet varu teikt, ka pēc visām ziemas izklaidēm – slēpošanas, slidošanas, riteņbraukšanas, peldēm – atrašanās aukstumā vairs nerada īpašu diskomfortu (vismaz man) un organisms to pieņem kā pašsaprotamu parādību.

Šodienas plānā bija uzrakstīt vēl kādu stāstu par somiem, ziemeļblāzmām, studijām, ārzemnieku kultūršoku un citām ERASMUS ikdienas sastāvdaļām, bet, redzot, ka šie divi stāsti ir izplūduši ļoti gari, esmu nolēmis, ka pietiek. Līdz citai reizei! Kippis!

Te ir sniegs.

Sveiks, mans dārgais lasītāj! Man neizmērams prieks, ka Tu esi nonācis šajā brīnišķīgajā (lasīt "manā") blogā, lai, aizrautības pildītām acīm, tvertu ikkatru teikumu un uzzinātu par burvelīgo dzīvīti iekš Somijas! Nu labi, turpmāk nerakstīšu tik jēli. Sorī.

Tātad, baumas ir patiesas - esmu uz 5 mēnešiem deportēts uz vidēji lielu (200k iedzīvotāju) Somijas pilsētu - OULU un tur centīšos iegūt ķīmijas maģistrantūras 2. semestrim cienīgas zināšanas. Kā man pagaidām sokas? Lai lieki netērētu jūsu laiku, lūdzu, vērsiet savus okulārus uz nākamā vizuālā materiāla pusi, kas attēlo manu pēdējo nedēļu.

Klimats(0 līdz -5 grādi, pavisam nedaudz sniega) - Somiem liekas, ka ir pavasaris; man liekas, ka te ir reāli okey un es nebūtu skumjš, ja šāds laiks mazliet pieturētos; čalim no Austrālijas liekas "Why it's so fuc*'in cold in here?" - es gan viņu cenšos mierināt, ka te vismaz nav skorpionu un uz katra stūra tevi necenšas noindēt kāds reptīlis, bet viņa prāts nav izmaināms.

Cilvēki - Esam ~80 jaunie ārzemju exchange studenti - no katra kontinenta pa pāris eksemplāriem.
Nevienu vēl tā īsti nezinu (ķipa es esot antisociāls 'n' shit), bet nešaubos, ka agri vai vēlu sarunas starp mums (studentiem) neaprobežosies vien ar small-talk par nesvarīgi svarīgo.
Diezgan jau amizants ir fakts, ka pagaidām visi ļoti cenšas atbilst savu valstu stereotipiem, proti, amerikāņi - 4 no 5 sver virs 100kg (nu garšo viņiem), aziāti - modernās tehnoloģijas tver ik uz soļa, rodas sajūta, ka atņemt Taivānietim viņa Ipad/pod/phone/whateva ir tieši tas pats kā mēģināt atdalīt bruņurupuci no čaulas (Ušakovu no Rīgas domes) un last but not the least abi brazīļi, protams, atgādina profesionālus futbolas spēlētājus... Bet labi, tie tādi joki, patiesībā visi ir ļoti dažādi (unikāli,citādi,interesanti, so on so far) un esmu pārsteigts, ka, neskatoties uz kulturālām atšķirībām, spējam komunicēt. Pēc pieciem mēnešiem tad arī manīšu, vai acīs krītošie stereotipi ir/nav patiesi.

Somija - ir reāli awesome valsts, it īpaši, ziemeļi. Te Oulu - teju visi brauc ar riteņiem, sabiedriskais tukšs, mašīnu maz, veloceļi tikpat kā izolēti no auto satiksmes; paši somi - nedaudz auksti(ne jau burtiski t.i. ķermeņa temperatūras ziņā), bet samērā draudzīgi (ja iebaro); Ja sākumā šķita, ka eksistences nodrošināšana būs ļoti dārga, tad pašlaik izskatās, ka tomēr nav tik traki, jo liela daļa "lietu" ir tādā pašā cenā kā Latvijā (vai pat lētākas).
Pārsteidz tendence, ka šeit neviens neceļ ahūnas villas, nebraukā ar pārspīlētiem spēkratiem un nestaigā ūber-trendīgos apģērbos (nu labi, gan jau kāds eksemplārs ir atrodams) - pats savādākais, ka neskatoties uz šo "pilnvērtīgai dzīvei vitāli nepieiešamo lietu" pavisam nelielo koncentrāciju somu dzīvēs - cilvēki izskatās pārsteidzoši smaidīgi un pozitīvi. Kas zin, varbūt patiešām, vieglāk dzīvot valstī, kur inteliģence, sakārtota vide un infrastruktūra, kā arī cilvēku labsajūta tiek vērtētas gana augstu... bet, hei, varbūt tomēr paņemt kādu kukuli, apēst saldajā ēdienā otru Latvieti un uz parāda nopirkt Lexus ir labāk. Who knows....
Tāpat arī braukājot pa pilsētu (ko pēdējās dienās daru ļoti daudz) acīs nekrīt solāriju studijas, epilācijas/vaksācijas centrāles u.c. skaistuma reliģijas mekas. Varbūt somu vīrieši patiesi nepamet savas sievas/draudzenes, ja tās neatbilst Cosmopolitēna standartiem...(šajā brīdī prātā nāk latvju sakāmvārdi - "Ja neesi reizi mēnesī veikusi pilnu ķermeņa apmatojuma epilāciju - vecmeitas liktenis tevi jau gaida aiz stūra!" un arī "Pie velna vēzi, pie velna visu, bet ja nebūsi tik brūna kā svaigi cepta Ķekavas vistiņa, tad latvju bāleliņi uz tevi neskatīsies!") Bet then again varbūt tikai tādēļ Latvijā tās daiļākās būtnes mīt....
Mazliet novirzījos no tēmas. Jā.
Studijas un sadzīve - vēl nekas jau tā pa īstam nav sācies. Viens gan ir skaidrs, šeit jēdziens "studentu kopmītnes" ir nedaudz savādāks kā Latvijā, proti, pagaidām kojām tipiskais 24/7 burziņš no rīta līdz vakaram izpaliek, arī vakaros viss ir mierīgi un, ja neskaita kopīgu uzpīpēšanu vai iešanu pirtī, tad visi dzīvojam katrs pa savām istabām un iegrimstam savās pasaulēs. Tāpat manī mājo liela cerība, ka šis nebūs tipiskais ERASMUS "piedzīvojums". Tie kuri nav lietas kursā par to ko daudziem nozīmē ERASMUS, jums audio-vizuāls skaidrojošais materiāls - http://www.youtube.com/watch?v=GGTaksO6_sI

Rakstīšanas pulveris iet uz beigām un spānis(dzīvokļa biedrs) saka ka jābiedz sēdēt pie laika aprojošā aparāta. Pēdējais vizuālais materiāls - Oulu pilsētas centrs.

Hei sitten! (Somiski "Atā!")