Brazīļu "Savages", jeb filma, kas man iekrita sirdī

Pavisam nesen noskatījos Olivera Stouna jauno kino gabalu Savages. Filmai, protams, nebija nekādas vainas, tomēr laikam jau tā nebija tik ļoti lieliska, lai es tagad, pēc vairāku mēnešu pārtraukuma, mestos pa galvu un kaklu atpakaļ savā apputējušajā kino blogā un par to uzrakstītu. Tiesa gan, pēc šīs filmas es atcerējos kādu sižetiski līdzīgu, tomēr pavisam cita kalibra brazīliešu ekrāna meistardarbu, par kuru biju pavisam piemirsis (tāpat kā par savu blogu).

Skan pūtēju orķestris un Morgana Frīmena balss paziņo ēnā tīto filmas nosaukumu – City of God! Ceru, ka daļai no jums šis nosaukums kaut ko izsaka un pat ja neizsaka, tad pēc nelielā apraksta izlasīšanas jūs domājams jutīsieties pietiekami ieinteresēti, lai paši savām acīm palūkotos uz vienu kolosālu filmu – City of God.(Zinu, zinu - brazīliešu noveļu ekranizācijas nav ikdienišķs gardums vidusmēra kino skatītājam, bēēt... Give it a try)

Filmas plakāts

Sižets: Stāsts sākas sešdesmitajos gados Riodežaneiro, vienā no bīstamākajiem pilsētas rajoniem, sauktā par Cidade de Deus(City of God). Tas vijās cauri divu puišu dzīvēm, kuras ir pilnīgi atšķirīgas, tomēr tajā pašā laikā atrodas rokas stipiena attālumā. Viens no viņiem sapņo kļūt par slavenu fotogrāfu un izbēgt no Dievu pilsētas tumšās ēnas, kurupcijas, noziedzības un vardarbības, kamēr otrs kļūst par ietekmīgu narkodīleri un saskarās ar visām no šī biznesa izrietošajām sekām...

Ko nu? Kur šajā filmā stāsts, sarežģījums, action’s? Piedodiet, nevaru teikt, jo tas atņems daļu garšas, tomēr... ja iepriekšējā filma, kuru iesākumā pieminēju (Savages) attēloja narkodīleru dzīvi, kā nemitīgu gandžas kurīšanu, skaistām pludmalēm un grupveida seksu, kas ik pa brīdim mijas ar diezgan psihu vardarbību un it kā dziļiem galveno varoņu pārdzīvojumiem ‘n’ motivējošām runām, tad City of God laiž vaļā pilnīgi citu dziesmu. Šeit attēlotā dzīve ir skarba, pilna ar vilšanos, nepiepildītiem sapņiem, vardarbību, vienkāršām sarunām, kuras klausoties nerodas sajūta, ka galvenais varonis visu savu jaunību brīvajā laikā no narkobiznesa un slepkavošanas ir lasījis filozofijas grāmatas. Vairāk kā divu stundu laikā filmā redzama dzīve, kas pietuvināta realitātei un, manuprāt, tas arī ir filmas lielākais šarms. (ok, neesmu narkodīleris un par šo tēmu neko daudz nezinu, tomēr tīri objektīvi skatoties – tā patiesi liekas) Un, un tā kā Brazīlija, it īpaši Riodežaneiro, ir ļoti skaista vieta, tad arī vizuālo skatu gardēžiem nebūs vilšanās, tomēr nevarētu teikt, ka to tur būs tik daudz, lai nomāktu vardarbību, par kuras trūkumu filma nevar sūdzēties. Varam secināt, ka bērnus un ļoti emocionālas draudzenes atstāsim citā istabā, kamēr skatāmies City of God. (viņiem varu ieteikt Ice Age 4 – baigi prikolīga filma par izmirušiem/runājošiem dzīvniekiem un vecmāmiņām)

Vēl tikai puikas

Gribu piebilst, ka City of God, iekš portāla imdb.com ir izpelnījusies manu vērtējumu – 10, kuru esmu ieķeksējis vien kādām padsmit filmām (tas skaitās kruta), un varu no sirds teikt, ka, manuprāt, šī ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis. Lai man piedod Holivudas konveijeri un miljonāri, ka man sirdī iekritusi šī unikāli skarbā filma, kurā nav absolūti neviena pazīstama, seksapīla pārsātināta aktiera un klausīšanās 12 gadīgos džekos nerada sirdsapziņas pārmetumus, kādēļ es savos 21 gados neesmu spējīgs pār lūpām pārdabūt tik daiļas un dziļas rīmes... (Vairums ASV filmu cieš no šāda sindroma)
Lieki vairs nerakstīšu, jo visticamāk vidējais lasītājs nav ticis tik tālu un padodoties pie daļas "...brazīliešu noveļu ekranizācijas nav ikdienišķs gardums vidusmēra kino skatītājam..." nodomājis: " Ko tas Pērkons tur atkal murgo? Labāk palutināšu sevi domājot par seksīgo Ģirtu Ķesteru un Ugunsgrēku, nevis kaut kādu tur drāmu par nēģerēniem..." Bet, ja reiz esi tomēr nonācis tik tālu, kā līdz pēdējajam teikumam un vēl neesi pazudis TV3 destruktīvajā universā, tad tiešām ceru, ka City of God neliks vilties!