Take Shelter

    Pēdējā laikā esmu vairāk baudījis un mazāk piestrādājis pie kino ieteikumiem/aprakstiem, tomēr tagad ir pienācis tas brīdis, kad es jūs atkal centīšos iepazīstināt ar kādu svaigi ceptu un ļoti gardu kino labumu.

    Starp daudzām visnotaļ veiksmīgām 2011. gada Sundance kino festivāla filmām šī izkristalizējās daudzu kino baudītāju prātos, un jāatzīst – ne bez iemesla. Take Shelter ir neikdienišķa un pat nedaudz fantastiska filma, kura aizrauj jau sākot no pirmajām minūtēm līdz pat brīdim, kad mūsu ekrāns ir iekrāsojies tumšs un viss, ko mēs dzirdam, ir pēc-filmas titru mūzika...

Sižets: Curtis ir filmas galvenais varonis..., kuru turpmāk saukšu par Jēkabu, jo man patiešām nav ne jausmas kā šo personvārdu pārnest uz latviešu valodu. Tātad Jēkabs, vīrs un tēvs uz pilnu slodzi savā ģimenē, dzīvo pavisam vienkāršu dzīvi nelielā ASV pilsētiņā, kur liktenis reti piespēlē straujus pagriezienus. Tas viss mainās brīdī, kad Jēkabs sāk redzēt murgus un halucinācijas, kas iedveš viņā pamatīgas bailes par savu ģimeni un dzīvi. Pieņemot, ka šīm parādībām varētu būt medicīniska rakstura risinājums, viņš meklē palīdzību un cenšas rast atbildi uz jautājumu – kādēļ tas notiek tieši tagad? Tajā pašā laikā Jēkabs gatavojas arī ļaunākajam scenārijam, pieņemot, ka viņa redzētais un piedzīvotais ir vīzijas, kuras dod neapšaubāmus mājienus, ka viņam ir jāglābj sava ģimene no gaidāmās katastrofas. Tā nu Jēkabs sāk būvēt tornādo patvertni un ir gatavs upurēt jebko, lai to paveiktu, tādējādi izraisot īstu virpuļviesuli attiecībās ar ģimeni un apkārtējiem. . .

    Take Shelter ir filma, kura divu stundu laikā lēnām uzbūvē skatītājam pavisam jaunu realitāti, iepazīstinot mūs ar galvenā varoņa bailēm, sajūtām, neizpratni un daudziem citiem izjūtu diapazona toņiem. Pieļauju, ka gandrīz katrs no mums skatoties filmu spēs asociēt sevi ar to trauksmes sajūtu, kura pārņem brīdi, kad esi tikko pamodies no briesmīga murga, brīdi, kad robeža starp realitāti un sapni ir tikai apjaušama un pārāk šaura, lai saprastu patiesību. Aptuveni tādā noskaņā man pagāja Take Shelter.

    Filma ir lēna..., bet ne lēna kā gara pastaiga tuksnesī, drīzāk kā nogurdinošs kāpiens kalnā, kurā kāds ir atstājis apslēpto bagātību – šajā gadījumā patiesību par to, vai filma ir viens pamatīgs vīziju un halucināciju kokteilis, kura vienīgais izskaidrojums ir ārsta rakstīta diagnoze „diagnoze - šizofrēnija; ievietot psihiatriskajā klīnika”, vai arī patiesi šīs vīzijas ir kāda augstāka spēka sūtītas zīmes, lai vienkāršais ikdienas cilvēks varētu glābt savus tuvākos. Protams, ka apslēpto bagātību es negrasos atklāt, un jums pašiem nāksies izstaigāt šo fantastisko filmu savām kājām(lasīt – noskatīties).

    Runājot par visādām kino sastāvdaļām liela atzinība noteikti jādod galvenajam aktierim Michael Shannon, jo viņš ir lieliski lielisks savā tēlā un visticamāk, ja viņa vietā atrastos kāds cits, piemēram, *jebkas cits* tad Take Shelter neiegūtu ne tuvu tik daudz atzinīgu vārdu. Patiesībā, ļoti daudzi faktori filmā -mūzika, scenārijs, pārējie aktieri, kameras darbs - ir perfekti salikušies vajadzīgajās pozīcijās, lai galā veidotu kaut baigi krutu! Un es to saku patiesi, jo manā kino pieredzē ir ļoti maz filmu, kuras būtu spējušas atstāt tik.. tik spēcīgi smeldzīgu pēcgaršu. Tiešām.