Pagātne un plāni
Pirms sešiem mēnešiem Matīss,
kurš tobrīd studēja Oulu, man jautāja vai nevēlos viņa tā brīža velosipēdu,
kurš gan neesot nekāds veloceliņu pavēlnieks (maigi izsakoties), bet uz priekšu jau kustoties. Tajā brīdi pie
sevis nosmēju: „Ko gan es darīšu ar riteni ziemas vidū 200 kilometrus no Polārā
loka...”, tomēr galu galā pieņēmu šo dāsno velo piedāvājumu nemaz nenojaušot,
ka jau mēnesi vēlāk būšu tā saaudzis ar savu jauno spēkratu, ka pat
temperatūras zem -20 grādiem vairs nebūs šķērslis „laiskiem” izbraucieniem.
Tāds ir īsais stāsts kā es tiku pie sava lietotā Helkama sieviešu
divriteņa, kas bijis uzticams cīņu biedrs līdz pat šai dienai.
Mēneši pagāja un lēnām manā prātā iesakņojās doma par nelielu
piedzīvojumu. Pašos pirmsākumos tā bija vienkārša – ar vilcienu aizbraukt līdz
Helsinkiem, pārcelties ar prāmi uz Tallinu un nobraukt 300 km mazāk kā 20
stundās. Pienāca Maijs un sapratu, ka iespējams uzstādītā latiņa ir mazliet par
augstu gan man, gan arīdzan ritenim, un reālāks variants varētu būt garākas
distances veikšana vairākās dienās. Pie tā arī paliku un pieņēmu lēmumu veikt
1000 km astoņās dienās, proti, aizbraukt no Oulu līdz Cēsīm.
Pirmā diena
Ceļojums aizkavējies par vienu dienu, un tā vietā, lai izbrauktu trešdien
no rīta, izbraucu tikai ceturtdien pulksten divos dienā pēc negulētas nakts.
Vēl pēdējo reizi mūžā aplūkoju savu tā brīža istabu, uzmetu plecos mugursomu un
aizslēdzu durvis. Nedaudz skumji, bet atpakaļceļa vairs nav. Prātā gan vēl šaudās
domas par to, vai tiešām ir prātīgi sākt braucienu šodien (nav) un varbūt ir vērts pienācīgi izgulēties un pagaidīt vēl vienu
dienu, tomēr līdz ar pēdējo atslēgas griezienu šīs uzmācīgās idejas pagaist un
galvā ir tikai viens mērķis – līdz pusnaktij nobraukt 140 kilometrus.
Brīdis, ko esmu gaidījis teju veselu mēnesi, beidzot ir pienācis.
Drebošām rokām uzlieku fotoaparātu uz taimera, uztaisu „pašīti” (#selfiju) un sāku braukt. Esmu
izvēlējies maršrutu, kas ved cauri manām pilsētas atmiņām. Ripoju tām cauri un
ar nedaudz skumju smaidu sejā atceros notikumus, kas padarījuši pēdējos piecus
mēnešus par pilnvērtīgu dzīvi, nevis pliekanu eksistenci... (Allright, just stop there, please - es jau
te pats sāku sapīties savos salkanajos teikumos)
#Pašītis pirms brauciena |
Pirmo stundu pārvietojos tikai pa veloceliņiem, kas Oulu un tās apkārtni
caurauž kā milzīgs zirnekļu tīkls. Kā izrādās vēlāk - šis bija mans pirmais
kļūdainais lēmums, jo pēc pusotras stundas apjaušu, ka esmu pamatīgi „ieberzies”
un braucis nevis Helsinku virzienā, bet gan uz jūru, jo kāds „gudrinieks” bija
nedaudz pagriezis zīmes (lai slava
viņam). Esmu nīgrs - apsolos vairs neizmantot veloceliņus un turpinu
ceļojumu tikai pa brauktuvi. (pie šī
solījuma arī pieturējos atlikušās sešas dienas)
Ir pagājušas vēl divas stundas un beidzot esmu iegājis kaut kādā
braukšanas ritmā, par nelaimi, laika apstākļi vairs nav tik iepriecinoši un
gaisā virmo pirmie lietus vēstneši, tomēr ilūzija, ka spēšu līdz pusnaktij
pieveikt paredzētos kilometrus, šķiet vēl pavisam reāla. Pēkšņi, sajūtu spēcīgu
grūdienu un gandrīz zaudēju balansu. Jā, aizmugurējā kamera ir uzsprāgusi līdzi
paraujot daļu riepas. Esmu nikns uz sevi, jo jau pirms ceļojuma labi apzinājos,
ka pakaļējā rata izskats neiedveš uzticību. Saprotu, ka ceļojums jāatliek par
vienu dienu, jo jaunu riepu var dabūt vien rītdien. Pārbaudu kameru vēl pēdējo
reizi ar domu, ka varbūt to izdosies salīmēt ar gumijas plāksteri un kaut kā
lēnām nobraukt vismaz pusi paredzētā maršruta, diemžēl defekts ir pārāk
liels... Par laimi, esmu nonācis līdz nelielam ciemam, kurā gluži kā oāze
tuksneša vidū slejas milzīga sporta halle. Divreiz nav jādomā un dodos tur
meklēt palīdzību. Pirmais soms, kuru satieku ar skepsi aplūko manu riteni un
vēlreiz pārjautā vai patiešām ar šo te „grabažu” grasos aizmīties līdz Latvijai;
piekrītoši pamāju ar galvu. Pēc pāris minūšu sarunas viņš jau sēžas mašīnā, lai
dotos uz garāžu un nomontētu riteni no sievas velosipēda. Paiet vēl 30 minūtes
un esmu glābts. Saku milzīgu paldies un piedāvājos samaksāt 20 Eur par sniegto
palīdzību, viņš uz mani paskatās un ar smaidu sejā atbild: „Don’t worry, it’s not going to cost me
anything... yet...”. Paspiežam viens otram roku un es turpinu ceļojumu.
Ir vienpadsmit vakarā, pagājuši 70 kilometri kopš incidenta, un lai gan
ieplānoto 140 kilometru vietā esmu veicis vien 110, jūtos apmierināts. Tomēr
manam priekam ir īss mūžs – nojume meža vidū, kur biju ieplānojis pārlaist
nakti, diemžēl ir sabrukusi. Sāk stipri līt. Pieņemu lēmumu ar steigu meklēt
kādu lētu hoteli 10 kilometrus attālajā pilsētā. Tur nonākot ieraugu nelielu kebab&pizza „restorānu”, kas
brīnumainā kārtā vēl strādā un kura šarmu nespēju atvairīt. Daudz nedomājot
ieturu pusdienas/vakariņas/naksniņas un beidzot ir sajūta, ka garā diena
tuvojas nobeigumam; jau redzu neonu gaismās mirgojošu uzrakstu „Sun Hotelli” un cerību pilns skrienu uz
galveno ieeju. Vilšanās. Ielu pāršalc skaļš „F*ck!” un es vēl joprojām nespēju
neticēt savai šodienas „veiksmei”, jo durvis rotā uzraksts, kas īsumā
tulkojams: ”Esam slēgti uz pāris dienām, tuvākais hotelis 30 km, atvainojamies
par sagādātajām neērtībām, haha, lol...”.
Ārā stipri līst. Esmu atradis pajumti saimniecības preču veikala nojumē
un no kūdras maisiem uzbūvēju sev klubkrēslu. Nekāda karaliskā gulta jau nav,
bet tā kā negulētas teju 30 stundas, tad izvēlībai nav pamata. Jau grasos
ievīstīties termoveļā un līst guļammaisā, kad izdzirdu tālumā automašīnas
motora troksni. Cerība. Paskatos ap stūri un ieraugu trīs smēķējošus jauniešus,
kuriem izklāstu savu problēmu un jau pēc pāris telefona zvaniem izdodas atrast
naktsmājas. Es smaidu kā muļķis. Piekrītu viņu piedāvājumam un ar visu riteni
tieku vests uz 30 km attālo pilsētu, kur esot izdevies pamodināt vienu no
tuvākās viesnīcas īpašniekiem. Esmu neizsakāmi pateicīgs. Apmaināmies
kontaktiem un solos viņiem ziņot, vai pēc septiņām dienām esmu sasniedzis savu
mērķi. Pēdējais, ko atceros no vakara – guļu gultā, veldzēju slāpes ar ledusaukstu
Coca-Cola un televizorā nomierinoši
skan Simsonu ierastās balsis... pirmā diena beidzot ir galā.
Otrā diena
Pamostos astoņos un, lai gan organismu caurstrāvo nogurums, tomēr ēdiens
ir laba motivācija un dodos ieturēt naktī apsolītās brokastis. Ēdu cik varu, jo
nezinu, kad būs nākamā reize, kad tikšu pie pienācīgas maltītes (pēc 3 dienām). Lietus nav mitējies, un
debesis ir ietērptas pelēkā skafandrā... Izdomāju pagaidīt un snauduļot vēl
trīs stundas, proti, līdz paredzētajam laikam, kad man no viesnīcas ir
jāizvācas. Ir divpadsmit dienā, laika apstākļi nav mainījušies, bet man ir
pienācis laiks turpināt ceļojumu. Viesnīcas reģistratore vēl paspēj izmest pa
kādam savdabīgam riteņbraukšanas jokam; es tikai māju ar galvu, pasaku paldies
par naktsmājām un neveikli pasmaidu – joki galīgi nav prātā, apzinos, ka šodien
jānobrauc 150 kilometri. Lai vēl nedaudz novilcinātu laiku, iebraucu blakus
esošajā universālveikalā un nopērku lietus mēteļus un Somijas karti. Viss.
Vairāk kavēties nedrīkst un ir jāsāk braukt. Stājos ik pa 30 km uz desmit
minūtēm. Sākumā gan neesmu pārliecināts vai tā ir prātīga ideja, tomēr jau pēc
piecām stundām izdevies nobraukt 100 km, un arī lietus ir mitējies. Beidzot
jūtos labi. Ir astoņi vakarā un palikuši vairs tikai 15 kilometri līdz
paredzētajai wilderness hut. Cītīgi
izpētot karti pieņemu lēmumu nogriezties no galvenā ceļa un ietaupīt pāris
kilometrus. Tas man maksā divas stundas, jo praksē pierādās, ka mans spēkrats
patiešām nav paredzēts grants ceļiem un kalniem, kā arī tā vietā, lai ietaupītu
„pāris kilometrus”, sanāk nobraukt divdesmit pa meža takām. Ir jau vienpadsmit
vakarā un beidzot ieraugu mazu būdiņu upes malā. Diemžēl neesmu viens, upes
līkums ir pilns ar makšķerniekiem, kas atbraukuši sagūstīt vietējās foreles,
un, spriežot pēc apkārt valdošās atmosfēras, vakara gaitā ir nomainījuši
mušiņmakšķerēšanu pret litrabolu (lasīt
„dzeršanu”). Tieku uzaicināts uz nelielām vakariņām pie ugunskura. Runājam
par zivīm, dzīvi Somijā un savvaļas lāčiem. Ir pienākusi pusnakts, un arvien
aktuālāka paliek problēma par nakšņošanu, jo acīmredzami būdiņā vietu vairāk
nav. Man palaimējas un turpat netālu izdodas atrast malkas šķūni. Atvados no
saviem vakariņu biedriem, iekaru guļamtīklu un aizmiegu skanot M83 muzikālajiem
ritmiem austiņās.
Glaunās naktsmājas un Somijas daba |
Trešā diena
Beidzot nelīst un, lai gan esmu par divām stundām aizgulējies, iekšēji
valda sajūta, ka viss notiek pēc plāna. Tajā brīdī vēl nenojaušu, ka šī būs
neveiksmīgākā ceļojuma diena... Pusdienas ieturu jau pēc 40 kilometriem -
šodienas svinīgajā ēdienkartē ietilpst divi virtuļi un trīs cukura maizītes, kā
arī puslitrs Coca-Cola . Kā Mārtiņš
Rītiņš teiktu: „Kas var būt labāks par šo!”. Ikdienas apstākļos gan nebūtu
stāvā sajūsmā par šādām „pusdienām”, bet šodien ir savādāk - izbaudu katru
kumosu ar smaidu sejā.
Atlicis nobraukt vien 70 kilometrus; īpaši nesteidzos un atļaujos biežāk
atpūsties kombinācijā ar dabas baudīšanu. Aptuveni sešos vakarā situācija
izmainās. Braucot vienā no kalniem mani pārņem elektriskas sāpes kreisajā celī
un tajā pašā mirklī saprotu, ka ir radies nopietns sarežģījums. Turpinu braukt
vēl desmit minūtes, bet sāpes ar katru pedāļa apgriezienu paliek arvien
intensīvākas līdz pat brīdim, kad vairs nevaru saliekt celi. Cenšos stumt.
Priekšā vēl 30 kilometri un saprotu, ka nespēšu tikt līdz paredzētajai
naktsmītnei. Nolemju gaidīt autobusu turpat esošajā pieturā, cerībā, ka tā
varētu nokļūt līdz tuvākajai pilsētai. Paralēli mēģinu stopēt. Šādi paiet
četras stundas, bet no autobusiem nav ne vēsts un arī Somu šoferu sirdis
neatmaigst ieraugot mani. Ārā līst. Apjaušu, ka ir pārāk vēls un manas izredzes
nokļūt līdz pilsētai ar katru minūti paliek arvien niecīgākas. Ir jāatrod
pajumte no lietus. Atceros, ka pirms kāda kilometra redzēju nelielu kotedžu pie
ezera. Dodos turp. Sāpes, šķiet, mazliet mazinājušās un vēl pēdējo cerību
motivēts uzsēžos uz riteņa. Tālāk par desmit metriem gan netieku un sāku skaļi
lamāties. Trupinu stumt. Pa ceļam uz kotedžu ieraugu vientuļu koka baznīcu un ziņkāres
dzīts dodos turp. Baznīca ir pavisam necila, tomēr pie tās ir neliela nojume,
kas varētu kalpot par patvērumu no lietus. Nolemju palikt tur. Situācija nav
galīgi bezcerīga un par laimi, esmu bijis pietiekami apdomīgs un pa dienu
nopircis divas šokolādes tāfelītes un mazo iepakojumu cepamdesu. No pieredzes
zinu, ka ēdiens vienmēr uzlabo omu un pašlaik tas ir tieši tas, kas
nepieciešams. Pēc 20 minūšu cīņas beidzot ārā izdodas iekurt ugunskuru un
vakariņās ir karstā šokolāde ar desiņām. Varētu būt sliktāk. Domāju pozitīvu un
lieku cerības uz rītdienu, lai gan apzinos, ka iespējams ceļojums ir
beidzies... Izklāju guļammaisu pie baznīcas durvīm un dodos pie miera.
Lielceļa romantika un vakara pārdomas |
Ceturtā diena
Pamostos mazliet pēc sešiem. Ātri sapakojos un pēc iespējas ātrāk dodos
uz jau labi zināmo autobusa pieturu, lai sāktu stopēt. Šoreiz man paveicas, un
jau pēc pusstundas piestāj kāda sieviete, kas redzējusi mani vakar tajā pašā
vietā, tiesa gan, viņa brauc pretējā virzienā, tomēr tiek sarunāts, ka mani
līdz pilsētai aizvedīs viņas paziņa. Beidzot esmu nokļuvis līdz aptiekai un,
pārrunājot savu situāciju ar farmaceiti, iegūstu savā īpašumā stiprus pretsāpju
līdzekļus. Vēl gan priekšā neziņa, tomēr klusībā ceru, ka izdosies turpināt
braucienu. Kamēr iedarbojas zāles, sēžu kādu labu laiku uz soliņa, kur mani par
kompanjonu izvēlas vietējais „bomzis”,
kas pārsteidzošā kārtā prot lauzītu angļu valodu. Runājam par Elvisu Presliju
un Mercedes mašīnām... Līdz ar sāpju mazināšanos mūsu sarunai pienācis gals,
paspiežam viens otram roku un es turpinu braucienu. Pirmie kilometri gan paiet
diezgan lielā diskomfortā, tomēr jau pēc brīža esmu iemanījies mīties turot
kreiso kāju uz pirkstgaliem, tādējādi pēc iespējas samazinot nepieciešamību to
kustināt. Nezinu cik tālu šādi tikšu, tādēļ lieki laiku netērēju un nolemju
braukt, kamēr vairs to nespēšu. Šādi paiet divpadsmit stundas un ņemot pauzes
ik pa 20 kilometriem jau esmu nobraucis 180 kilometrus. Nonākot galamērķī,
nokāpju no riteņa un sāku lēkāt kā pilnīgs muļķis. Cilvēki skatās, bet man
vienalga.
Par godu šodienas veiksmei ir laiks sevi palutināt. To darīšu vietējā RAX
bufetē, kas ir īsta fast food meka –
samaksāju desmit eiro un ēdu, kamēr picas un lazanja izraisa riebumu. Blakus
apsēžas jauns krievu pāris no Sanktpēterburgas un sāk apspriest manu ne visai
glaimojošo ķermeņa aromātu. Iesaistos sarunā un piekrītu, ka man tiešām
vajadzētu nomazgāties (jums vajadzēja
redzēt viņu sejas izteiksmes tajā brīdī). Mūsu galdiņu pārņem neveikls
klusums, tomēr jau pēc pusstundas attopamies iegrimuši omulīgās sarunās.
Šķiramies uz pozitīvas nots un saprotu, ka nudien pelde man nenāktu par skādi,
jo ķermeņa aromāta skalā no 1 līdz „bezpajumtnieks” sāku sasniegt teicamnieka
cienīgu rezultātu.
Pēc nelielas apaļā galda sapulces (ar
sevi) izvēlos nomaļu piepilsētas pludmali par savām šīs nakts mājām un, tā
kā laika prognoze ir iepriecinoša, beidzot varu iekārt guļamtīklu starp kokiem
nebaidoties no lietus. Vēl tikai atlikusi pēdējā lieta, kuru izsvītrot no
šodienas pienākumu saraksta... Peldu uz muguras un lūkojos debesīs – sajūta it
kā visas problēmas būtu pagaisušas un esmu tikai es, ezers un debesis...
vienatne...
Savā vaļā kopā ar uzticamajiem biedriem - odiem |
Piektā diena
Ir septiņi no rīta un mani pamodina skaļš „Good morning!”. Pirmajā brīdī nesaprotu, kas notiek un kur esmu,
tomēr jau pēc pāris sekundēm apjaušu, ka man virsū lūkojas pavecāks tūristu
pāris, kas izvēlējušies blakus esošo dabas taku, par viņu tā rīta nūjošanas
„trasi”. Pēkšņi atmiņa atgriežas un atceros, ka esmu viņus jau saticis
iepriekšējā vakarā pludmalē un atbildu ar samiegojušos „Heeey! How’s it going?”. Pārmijam vēl pāris neveiklus teikumus un
viņi turpina ieplānoto maršrutu, savukārt es mēģinu atrast motivāciju izlīst no
guļamtīkla. Tā ilgi nav jāmeklē, jo ieraugu, ka daļa manu mantu atrodas
izmētātas pa apkārti. Pirmā doma – esmu apzagts... Cītīgi aplūkoju atlikušo
somas saturu un konstatēju, ka visas, manuprāt, vērtīgās lietas ir neskartas; „laupītājs”
darbojies klusi, bet mērķtiecīgi - apgrauzis Somijas karti, veicis nelielus „uzlabojumus”
manā lietus mēteļa dizainā un pagaršojis iepriekš nopirktās brokastu bulciņas,
no kurām par garšīgāko atzinis biezpiena maizīti. Atvieglojums.
Rīta iesākums iedarbojas labāk par kafiju un miegs ir pagaisis. Prāts ir
mierīgs, jo šodien jānobrauc vien 130 kilometri līdz Helsinkiem. Iedzeru
pretsāpju līdzekļus un vēl pēdējo reizi uzmanīgi pārbraucu ar acīm pāri
apkārtnei, naivā cerībā ieraudzīt šīs nakts varoni...
Pa dienu uzturu ierasto braukšanas tempu un stājos ik pa 20 kilometriem.
Laiks skrien pārsteidzoši ātri, un jau pulksten divos kādā Helsinku lielveikala
stāvlaukumā malkoju aukstu Red Bull.
Esmu sagrābis rokās zili sudrabaino bundžiņu gluži kā tādu nelielu uzvaras
talismanu un apzinos, ka grūtākais ir aiz muguras. Tālākais plāns ir atrast
iepriekš sarunātās naktsmājas, jo šo nakti esmu ieplānojis pavadīt civilizācijā
kā normāls cilvēks. Norunātās vietas atrašana, protams, man sagādā nelielas
problēmas, jo, lai arī vārdi „karte” un „orientēties” nav pilnīgi sveši termini,
tomēr man laikam piestāvētu apzīmējums „topogrāfiskais idiots”. Par laimi,
neesmu pilnīgi bezcerīgs gadījums un četrdesmit minūšu ilga maldīšanās
vainagojas panākumiem. Braukšana ir beigusies un var 20 stundas atpūsties.
Vakara noslēgumā skatos klišejām pārbagāto Spiderman
filmu, ēdu zemenes un ļaujos omulīgām sarunām. Prātā dzimst doma piepildīt
klusi loloto sapni un nobraukt attālumu Tallina-Cēsis mazāk kā divdesmit
stundās...
Sestā diena
Ir vienpadsmit no rīta un es jau atrodos uz prāmja. Ārā atkal līst, tomēr
tas nemazina manu entuziasmu veikt paredzētos 300 km, jo tāpat negrasos nekur
apstāties ilgāk par 15 minūtēm, līdz ar to laika apstākļu faktors kļūst diezgan
mazsvarīgs. No ostas izbraucu pulksten divos un cītīgi sekoju zīmēm, lai nonāktu
uz Pērnavas šosejas. Bez pārsteigumiem... Protams, ka kārtējo reizi esmu izvēlējis
„taisnāko” ceļu un tā vietā, lai pa tiešo brauktu uz Pērnavu, braucu pa kaut
kādu mistisku apvadu, kas iet Narvas virzienā. Varu sevi apsveikt un esmu
ieguvis papildus 30 kilometrus (īsts
malacis), tomēr nedrīkst lieki izšķiest laiku un pieņemu lēmumu braukt līdz
Pērnavai pēc iespējas ātrāk. Tā kā braucu pa šoseju paliek ļoti garlaicīgi, jo
ainava teju nemainās un ceļš ir pilnīgi taisns. Skaitu ceļu stabiņus, mašīnas,
dungoju pazīstamas dziesmas un visādi citādi cenšos sevi izklaidēt. Šķiet, ka
pat vienā brīdī aizdomājos par tik absurdām tēmām kā suņu psiholoģija un kaķu
skaistumkopšanas saloni. Beidzot esmu Pērnavā, ir pus desmit vakarā un, nobruņojies
ar diviem hotdogiem, vietējā Statoil’ā
domāju par to, cik kilometri vēl jānobrauc līdz robežai. Ilgi kavēties
nedrīkst, jo pēdējo stundu celis atkal sācis veikt protesta akcijas pret
riteņbraucienu, tomēr apsolos sev, ka līdz Latvijas robežai tikšu, kaut vai
rāpus.
Brauciens turpinās un arvien lielākas problēmas rada kravas mašīnas, kas
līdz ar krēslas iestāšanos šķiet aizmirsušas par ātruma ierobežojumiem un
traucas man garām ar bīstami lielu ātrumu. Dzimst kārtējā ģeniālā ideja un benzīntankā
iegādājos zaļo atstarojošo vesti, kuru ar savilcējiem piestiprinu somai, lai
būtu ne vien labi pamanāms, bet arī varbūt kādam no šoferiem liktu nomest
ātrumu ar domu „Eh, ja nu menti tomēr...”.
Stratēģija nostrādā un atlikušo nakts daļu visi man brauc garām ar lielu bijību.
Nakts ir skaista...
Izrādās, ka Latvijas robeža nav tik tuvu, kā biju iedomājies; nonāku tur
mazliet pēc vieniem naktī. Esmu neizsakāmi laimīgs un lēkāju pa tuvāko
stāvlaukumu, tomēr atslābt vēl nedrīkst un jāpieveic atlikušie kilometri līdz
desmitiem rītā. Turpinu braukt. Sajūtu, ka līdz ar Latvijas robežas sasniegšanu
esmu zaudējis daļu spēku un ceļš līdz Tūjas pagriezienam liekas kā mūžība.
Kārtējo reizi esmu pieļāvis kļūdu, jo no Salacgrīvas līdz pat Tūjas pieturai
neesmu ne reizi apstājies, lai atpūstos. Desmit minūtes pagulšņāju pieturā un
turpinu braukt. Ir uzausis rīts un es iebraucu Limbažos; pēkšņi organisms sāk
dot skaidrus signālus, ka pietiek braukt. Paliek slikti. Par laimi esmu ticis
tik tālu, kā līdz Statoil’am un nekas
neatliek kā skriet uz tualeti un cīnieties ar „dēmoniem”. Veicu pāris izmisuma zvanus
un esmu jau gandrīz pārliecināts, ka līdz Cēsīm netikšu, tomēr brīnumainā kārtā,
pēc pāris motivējošiem teikumiem no brāļa, saņemu sevi rokās (ne jau burtiski) un turpinu „laisko”
izbraucienu. Pēdējie 40 kilometri paiet kā pa miglu, un ripoju tādā kā kruīza
kontroles iespaidā ik pa brīdim izspļaujot pa kādai beigtai mušai, kuras mistiskā
veidā vienmēr spēja atrast ceļu līdz manai mutei...
Šoseja un māsa nakts |
Pareizs laiks ir 9:47 un es stāvu pie zīmes „Cēsis”; ir izdevies veikt
330 kilometrus mazāk kā 20 stundās ar vienu pārnesumu un pusotru kāju. Vēl
tikai atlicis uztaisīt #pašīti pie
pieminekļa un „Arlabunakti!”. Ceļojums ir beidzies... Esmu mājās... Ir labi...
Viss. Knapi pietiek spēka smaidam. |